Necilveex
Liepāja
Es nezinu kā esi šeit iemaldījies, lasītāj, bet, ja jau tas ir noticis, tad tam bija lemts notikties.
Ja Tu centies mani saprast, es ieteiktu sevi nedaudz pasaudzēt. Esmu cilvēks – sarežģījums. Smadzeņu mežģis un režģis. Neprātīgi saprātīgs un saprātīgi neprātīgs. Līdz galam nesaprotams pat pašam sev. Bet, ja reiz esi šeit, Tu iepazīsti manu ikdienu. Manu sāpi. Manu melno atvaru, kas mani smacē – manas saprāta paliekas.
Neesi lūdzu no tiem, kas uzskata, ka esmu nepateicīgs egoists. Es katru dienu saku paldies Dievam, ka viņš man ir devis māti, kas manis dēļ atteikusies no vīra. Dievs man ir devis neizsīkstošu izturību un norūdījis mani pārbaudījumos. Dievs mani ir radījis kā šedevru, kas neatbilst katrai gaumei. Šedevru, kam ir jāaug un jātiecās augšup. Vienīgi skumjas Viņš man ir devis par daudz. Pārāk daudz vēlmes pēc mīlestības. Pārāk daudz vēlmes palīdzēt citiem. Viņš radīja lielisku cilvēku, bet par to, kas esmu tagad, es sevi izveidoju pats.
Kā kaut kas, kas radīts tik pareizs, var būt tik caur caurēm nepareizs?